Ikdiena palikusi pelēka. Tā vien vajag no tās izrauties. Nedarīt vajadzīgas lietas, neuztraukties par to, ka neko nedari, neraizēties un negaidīt, un lieki necerēt.
Nepieciešamība atgūt savu sapņotājas garu. Tā viss ir nedaudz vieglāk panesams. Ikdienas raizes zaudē savu melno plīvuru kaut vai mazliet, ja pilnībā iztēlojies – Kas būtu, ja būtu.
Galvassāpes sagādā visparastākā gaidīšana. Kad tu nezini pilnīgi neko. Kad pat nesaproti, vai vērts cerēt. Tā vien gribētos viegli nopūšoties atmesties uz dīvana un zināt, ka viss būs labi. Ka pasaule nav uz tevi dusmīga un ka tu vēl kaut kam deri.
Sapņiem nedaudz pietrūkst vietas… Bet vajag… kaut nedadz! Atbrīvot savu racionālo spriestspēju – un izbaudīt mirkļa tēlus un izjūtas. Citādi tās pie tevis nāks naktīs… neļaus mierīgi gulēt. Bakstīs un mocīs, ik pa brīdim pārtraucot nakts mieru.
