1. Jāpieceļās no guļus stāvokļa.

2. Izklāsti savas domas. Manā gadījumā tas skar ieiešanu interneta vidē, bet tas var būt arī kas pavisam cits – zīmēšana, vēstules rakstīšana, nepaveikto darbu saraksts utt utjp. Galvenais ir izlikt teju visu, kas tevi nomāc, satrauc vai jebkādi savādāk iešaujas tavos prāta tuneļos. Nepaturi to sevī.

3. Man karsts/silts piens reti kad ir palīdzējis, bet zinu vienu – kāda dzeramā glāze, nekad nav skadējusi (un, jā, dažreiz arī ne tik nevainīgā dzeramā piedeva ir trāpījusies).

4. Palūkojies kas notiek apkārt riņķī. Mēģini izdomāt – varbūt kaut kas tev šķitīs gaužām garlaicīgs un tāpēc pievilinās miegu.

5. Lasīšana. Tikai nemaz nedomā ņemt rokās grāmatu – tā var palikt galīgi interesanta un tā tas turpināsies līdz pat pašām grāmatas beigām, kad tu atskartīsi, ka nu jau liaks modinātājam. Tāpēc iztiec ar kādiem īsiem kodolīgiem rakstiem. Nedaudz bezmērķīgiem vēlams, jo savādāk datu plūsma smadzenēs tikai pieaugs un miegs pat vnk aizmirsīsies.

6. Mūzīkas ritmi reti palīdz – tāds vismaz mans viedoklis. Sāc klausīties ko nomierinošu, tā uzreiz nonāc pie savas šajā ritmā mīļākās dziesmas un tad tik sākas – atmiņas, pārdomas, sapņi. Arī jestra mūzika tevi nenogurdinās pārāk ātri. Pārāk skaļi klausīties nevar – jo pie velna jau ir 3(!) naktī. Bet tev tā vien gribās kādu savu grāvēju ieslēgt uz maksimālo, un neparko nedomājot ļauties dejas ritmiem. Nav labākais risinājums – pārāk klusi (dažeiz arī austiņas nelīdz), pēc pāris aktīvām kustībām, saproti, ka ne tagad, ka tas nav tas ko vēlies.

7. Neēd neko! Lai kā arī gribētos – tas nav tas labākais risinājums. (Un šajā brīdī es runāju tikai par mirkļiem, kad pa dienu jau esi izbaudījis 3 ēdienreizes.) Sākot ēst sāk gribētes aizvien vairāk un vairāk. Un tad seko velman pievērsties 8. punktam.

8. Filmas. Tām meiga pievilināšanas mānija nostrādā teiksim tā – puse uz pusi -, tāpēc vienmēr jānodrošinās ar sleep taimeri, kā arī nebūtu lieki izslēgt (vai arī vismaz samazināt) tik mīļos basus. Pamosties pēc tikko aizmigšanas tīri no lielas apšaudes vai kādām gonkām – tas nebūt nav ne pats pirmais, ko velās cilvēks, kas skaita aitiņas.

9. Dažreiz palīdz dumju un jau simtiem reižu spēļu spēlēšana. Nedaudz patērē enerģiju un arī tu pats spēj sevi nogarlaikot līdz aizmigšanai. Būtiski – nespēlēt spēli, kuru būs žēl pārtraukt jebkurā brīdī.

Kopumā – jā – tādas pilnīgas Biezmiega receptes nav. Arī pēc visām šīm manām bezmiega naktīm. Vēl jo vairāk paliek smieklīgi apzinoties, ka esmu nakts radījums un visai bieži mani labākie darbi tiek padarīti tieši naktī. Civilizācija uzspiež savu spēli – darīt daudzus darbu pa dienau, jo redz tā ir enerģijas taupīšana. Bet mana lielakā produktivitāte tad nebūt nav pat pusē. Tad jau teiksim kā ir – nekāda ekonomija tā arī īsti nemaz vairs nesanāk.

P.S. Tomēr otrais punkts ir tas svarīgākais – Neklusē! Izstāsti sev visas domas – pārlasi tās no papīra, datora vai telfona ekrāna. Kas zina, varbūt tur būs kas labs, vai arī tu vismaz sevi nogarlaikosi tik tālu, ka atlūzīsi tur pat uz vietas.

Nepieciešamība atgūt savu sapņotājas garu. Tā viss ir nedaudz vieglāk panesams. Ikdienas raizes zaudē savu melno plīvuru kaut vai mazliet, ja pilnībā iztēlojies – Kas būtu, ja būtu.

Galvassāpes sagādā visparastākā gaidīšana. Kad tu nezini pilnīgi neko. Kad pat nesaproti, vai vērts cerēt. Tā vien gribētos viegli nopūšoties atmesties uz dīvana un zināt, ka viss būs labi. Ka pasaule nav uz tevi dusmīga un ka tu vēl kaut kam deri.

Sapņiem nedaudz pietrūkst vietas… Bet vajag… kaut nedadz! Atbrīvot savu racionālo spriestspēju – un izbaudīt mirkļa tēlus un izjūtas. Citādi tās pie tevis nāks naktīs… neļaus mierīgi gulēt. Bakstīs un mocīs, ik pa brīdim pārtraucot nakts mieru.

Tik ļoti liels izmisums, jo nav ne materiālu, ne tēlu. Tikai plika velme… sen neizrādīta dzīves kaisle.

Pāris vārdos par to visu situāciju. Jā daļēji pati vien vainīga – nezināju, bet tas jau neatbrīvo no likuma… bet nu kādas pakaļas pēc VID tiešām uzskata ka man viņiem arī būtu jāatrādās, gluži kā mammai jautāt atļauju – vai es drīkstu braukt uz ārzemēm. Loģiski, ka viņi tagad nevienu nelaidīs tā pat vnk prom.
Un tā visa ažiotāža – masu mēdiji – nu tiesa 4.vara. Vnk tādu dinozauru sapūtuši. Arī info nav visai patiess un precīzs. Tā vien gribās, lai katra rakst sākumā būtu teksts – “Saturam ir informatīvs saraksts, nevis kas ir uzrakstīt ir uzskatāms par patiesu.” (Aizvien skaidrāk saprotu kāpēc netīk ziņas lasīt kā sugu.)

Ja pārāk daudz domu – tās kādam jāizstāsta. Man būtībā nerūp, vai pat mani kāds klausās (bet arī tas ir jauki). Visvairāk mani atbrīvo sajūta, ka dažas tēmas ir ārpus sistēmas. Tur – kaut kur kosmosā!

Tā kā diži daudz darbu nav (nu tādu pavisam nopitnu), tad domas sāk palikt aizvien nomokošākas. Pat galvas kratīšana tās neizkustina no tās dabīgās rašanas vietas. Arī stipra – es mēģināju!

Tāpēc jāļauj atkal sev vaļa – rakstīt visu un par visu; sakarīgi un haotiski; pīkstot aiz bēdām vai lēkājot aiz pārlaimības.

Jādalās ar pasauli – jo arī tā man kaut ko dod pretī. Lai arī, kas tas būtu! Jālidzsvaro sava pasaule – tā teikt jāievēro domas termodinamikas likumi makrosistēmām.

Manas riepas radītas, lai tās nodzītu lisas.

Tu nekad nepiespiedīsi muskuļu vai smadzeņu vaikt kāda naga, raga vai mata lomu. Tas vnk nav to dabā!